Paragvajas karš
Paragvajas karš |
Labas vietas
Livejournal Draugi Gmail Galda hokejs LETA Statistika Yahoo Radio Dialogi Pasūte Etnoloģija NASA Rianova Sēnes VAK LFFB Undīne Franklang Swordmaiden Civfani Krugosvet Koreja WWWschool Promt Bibliotēka |
...1865. gadā Paragvaja bija ne tikai visattīstītākā valsts Latīņamerikā, bet arī viena no tehnoloģiski attīstītākajām pasaulē. Šeit bija telegrāfs, dzelzceļš, daudzas fabrikas. Ražoja lielgabalus un krāsvielas, papīru, audumus un porcelānu, būvēja kuģus, kas peldēja pāri Atlantijai. Lasītprasmes līmenis tuvojās 100 procentiem pat mūžamežu indiāņu vidū. Eksportēja tabaku, koksni un vietējo tēju, valsts sūtīja studentus mācīties uz Eiropu. Mazās Paragvajas armija bija stiprākā visā kontinentā, bet šī valsts nepiedalījās kolonizatoru pēcteču mūžīgajās ķildās. Etniski Paragvaja bija metisu zeme un kā pirmā Amerikā izveidoja vienotu tautu uz šāda pamata. Paragvajas vājums bija tās spēkā. Kaimiņu - nupat daudzmaz apvienotās Argentīnas un Brazīlijas - skaudība bija liela, taču bez atbalsta tās nespēja tikt galā ar mazo, bet enerģisko pretinieku. Palīgā nāca Anglija - tolaik stiprākā no lielvalstīm. Angliju jau sen kaitināja fakts, ka Paragvajai nav vajadzīgas angļu preces, jo tā visu ražoja sev pati. Tas ne tikai neļāva demokrātijas citadelei gūt papildus ienākumus, bet arī rādīja nejauku piemēru citām Dienvidamerikas zemēm, kuras atradās zem Anglijas kontroles. Vēl jo vairāk, Marksu Kārlis vēl ne piedzimis nebija, kad Paragvajā sāka celt sociālismu - 1811. gadā dibinātā valsts jau kopš 1814. gada diktatora Gaspara Rodrigesa de Fransias vadībā pārņēma buržuāzijas funkcijas un sāka totālu iejaukšanos visas dzīves sfērās. Diktatūra bija absolūta un vadījās no principa, ka jebkurš bagātais drīkst dzīvot kā grib, bet nauda gan viņam jāatņem. Ekspropriācijas, spīdzināšana un cietumi tika lietoti masveidā, lai izveidotu spēcīgu valsti bez iekšējas opozīcijas. Zeme gandrīz visa piederēja valstij, to iznomāja zemniekiem pret solījumu to apstrādāt. Bija arī 64 valsts saimniecības, ko pazīstam ar vārdu "sovhozi"... Kad Fransia 1840. gadā nomira, valstī nebija neviena bagātnieka un neviena izsalkušā, nebija bērna, kurš neprastu lasīt un rakstīt, un nebija nekādas politiskās opozīcijas. Jāatceras gan, ka tolaik demokrātijas jēdziens bija stipri vien atšķirīgs no tā mūsdienīgās izpratnes. Visās kontinenta zemēs un arī Anglijas kolonijās pastāvēja verdzība, tikai 1833. gadā visdemokrātiskākajā lielvarā Anglijā tika pieņemts likums, kas ierobežoja darbadienu ar 8 stundām dienā bērniem līdz 13 gadu vecumam (un 69 stundām nedēļā 13-gadīgiem un vecākiem), gandrīz visās pasaules valstīs valdīja monarhi, bet maznozīmīgos parlamentus drīkstēja ievēlēt tikai bagātie vīrieši. Tā nu Anglijas banka, Rotšildu un Beringu bankas lēma kļūt par to dzinēju, kas ar saviem līdzekļiem iekustinās Argentīnu un Brazīliju. Daudz pūļu nevajadzēja - Argentīnas un Brazīlijas līderi bija paklausīgi saviem aizokeāna saimniekiem. Angļu ministrs Argentīnā piedalījās kabineta sēdēs, sēžot blakus prezidentam Mitrem. Brazīlija tāpat pildīja komandu, ko Anglija bija tai formulējusi vēl tad, kad palīdzēja pārcelt Portugāles troni uz Riodežaneiro, ārlietu ministra Kaninga vēstulē sūtnim : "kļūt par Anglijas manufaktūru produkcijas realizācijas bāzi visai Latīņamerikai". Lai nogrieztu Paragvaju no okeāna, Brazīlija iebruka Paragvajai draudzīgajā Urugvajā. Paragvaja, aizstāvot Urugvaju, veiksmīgi iebruka Brazīlijā ziemeļu virzienā, taču nepietiekami bruņotā - salīdzinājumā ar angļu apmaksātajām - armija zaudēja cīņu Urugvajas virzienā (kavalērijai bieži nebija pat zirgu, jūras kājnieki uzbruka Brazīlijas bruņukuģiem no kanoēm ar mačetēm rokās) un Brazīlijai izdevās to okupēt un nosēdināt tur sev paklausīgu valdību, kas pievienojās Brazīlijas un Argentīnas paktam. Brazīlijas un Argentīnas vietējās avīzes uzsāka niknu kampaņu pret Paragvaju, saucot prezidentu Fransisko Solano Lopesu - Fransias darba turpinātāju - par "Amerikas Atillu" un aicinot "nožmiegt šo odzi". Tika slēgta Parānas upe, lai nedotu Paragvajai izeju uz jūru un tā nevarētu importēt karamateriālus, un uzlikta milzīga muita tās precēm. 1865. gada trīs valstis sāka uzbrukumu. Faktiski gan - divas, jo urugvajiešu 5000 zaldātus veda uz Paragvaju burtiski sasietām rokām, lai tie neaizbēgtu, un viegli uzminēt, kāda jēga no viņiem bija kaujās. Mitres solījums ieiet Asunsjonā pēc trīs mēnešiem nepiepildījās. Lai gan Lopess bija asiņains tirāns pat pēc Latīņamerikas standartiem un apspieda ne tikai protestus, bet arī to, ko viņš par tādiem iedomājās, ar polpotisku nežēlību, visiem bija skaidrs, ka šis ir karš nevis par Lopesu, bet par Paragvaju. Kopš neatkarības kaujām un līdz šodienai tas bija pirmais un vienīgais karš Latīņamerikas vēsturē, kuru karoja vesela tauta. Pret iebrucējiem cēlās VISI, un visus nācās izkaut, lai piecos gados izlauztos 200 kilometrus līdz galvaspilsētai. 1870. gadā Lopesa armijas atliekas, kas vairāk atgādināja spokus - večuki un puikas, kuri uzlika sev viltus bārdas, lai no tālienes liktos par vīriem,- atkāpās selvā no Asunsjonas drupām. No valsts iedzīvotājiem dzīvi bija palikuši 250 tūkstoši - mazāk kā viena trešdaļa; no tiem vīriešu bija mazāk kā 30 tūkstošu. Ekonomika bija iznīcināta pilnībā. Prezidentu vispirms ievainoja no pistoles, bet pēc tam nodūra mežā Koras kalnā. Pirms nāves viņš esot izsaucies: "Es mirstu kopā ar savu dzimteni!". Tā bija patiesība - bet viņš varēja nosaukt arī savu ienaidnieku dzimtenes. Karš bija sagrāvis visu iebrucēju valstu ekonomiku, un tās nonāca vēl pilnīgākā Anglijas baņķieru pakļautībā. Armiju kārtību vislabāk var apzīmēt ar vārdu "bardaks". Brazīlijas flote zaudēja 170 jūrniekus kaujās, 107 nelaimes gadījumos un 1470 no slimībām... Paragvajas armijā gan tika uzturēta dzelžaina disciplīna, bet pret holēru tas neko daudz nelīdzēja. Abām pusēm nebija jēdzīgu komandieru. Brazīlija kara rezultātā sagrāba zemes Rietumu Paragvajā, kā arī vergus savām kafijas plantācijām. Argentīna sagrāba Dienvidparagvaju. Urugvajai par pūliņiem neiedeva neko. Tajās zemēs, kas palika Paragvajai, uzvarētāji ieviesa brīvo tirgu un latifundijas (lielsaimniecības). Viss tika izzagts un izpārdots, valstī marionešu valdības mainījās viena pēc otras un tā tas paliek līdz šodienai. Karš vēl nebija beidzies, kad pirmā no šīm "valdībām" saņēma pirmo aizdevumu valsts vēsturē. No Anglijas, protams. Par miljonu mārciņu, no kurām Paragvaja dabūja mazāk par pusi, un pateicoties finansu pārrēķiniem, Paragvajas ārējais parāds nākamajos gados jau sasniedza 3 miljonus. Protams, arī tas pusmiljons netika lietots ekonomikas atjaunošanai - ekonomiku atjaunot kaimiņvalstis nav atļāvušas vēl šodien, pēc 135 gadiem. Ak tā, netālu no Iguasu Paragvaja un Brazīlija Itaipu uzcēla savulaik lielāko pasaules HES. Ienākumus sadala kristīgi: 97% Brazīlijai, 3% Paragvajai. Arī pašlaik, XXI gadsimtā, Paragvaja atstāj okupētas valsts iespaidu. Pierobežā praktiski nelieto Paragvajas naudaszīmes, brazīliešu robežsargi Paragvajas teritorijā pārbauda paragvajiešu pases, šeit plīvo Brazīlijas karogi, kafijas plantācijas un pat baznīcas pieder brazīliešiem. Savulaik Brazīlijas pučisti nosēdināja Stresneru Paragvajas prezidenta postenī, lai tas viņu pašreizējiem amerikāņu saimniekiem palīdzētu izēst no Paragvajas angļu-argentīniešu kapitālu. Pūliņi bija veiksmīgi, un Paragvaja pārgāja ASV ietekmes sfērā, kur vēlāk nonāca arī pati Argentīna. Starp citu, arī Urugvajā Brazīlijas nosēdinātā partija turējas pie stūres līdz pat 1958. gadam. Paragvajas zemnieks vēl pirms 30 gadiem strādāja ar koka arklu, valsts ekonomika sastāv no amerikāņu koka-kolas un pepsi-kolas ražotnēm, kā arī brazīliešu plantācijām. 90% zemes pieder 1,5% no zemes īpašniekiem - taču šīs lielsaimniecības spējušas apstrādāt mazāk kā 2% valsts teritorijas. Ibikujas metalurģijas rūpnīca, ko okupanti uzspridzināja pirms 135 gadiem, tagad ir tikai moskītu apdzīvotas drupas, un apkaimes zemnieki nezina, no kādiem laikiem tās stāv un kas tur bijis. Bet viņi stāsta, ka reizēm no šīm drupām naktīs dzirdot mašīnu dunoņu un šāvienu skaņas. 1864. oktobris. Brazīlija iebrūk Urugvajā. 1864. decembris. Paragvajas armija ieņem Brazīlijas štata Matu-Grosu dienviddaļu un daļu no štata Riu-de-Sula, turklāt otro operāciju veic, sūtot spēkus caur Argentīnas teritoriju, cerot uz vietējo provinču vadītāju atbalstu. 1865. februāris. Brazīlija uzvarējusi Urugvaju, pie varas tiek tās ieliktenis Floress. 1865. aprīlis. Paragvajas armija ieņem Korjentesu Argentīnā. 1865. g. 1. maijs. Formālais kara sākums. 1865. jūnijs. Paragvajas floti sakauj brazīlieši pie Korjentesas. 1865. jūlijs. Paragvajas armija zaudē ap pusi vīru Argentīnas ziemeķos. 1865. augusts. Paragvajas dienvidu armija (8 tūkstoši cilvēku) ieņem Uruguaianas pilsētu Brazīlijā pie Urugvajas robežas, taču septembrī padodas, pārspēka aplenkta. Kopā ar to padodas arī viņiem pievienojušies urugvajieši un argentīniešu dumpinieki. 1866. aprīlis. Koalīcija forsē Parānu pie Korjentesas un ielaužas Paragvajas teritorijā. 1866. janvāris. Koalīcijai izdodas bloķēt visas kuģojamās upes no Paragvajas. 1866. maijs. Koalīcija un urugvajiešu nodevējs Floress tikko paglābjas pie Estero Bellaco, taču uzvar pie Tujuti netālu no Umaitas, Paragvaja zaudē elites spēkus. 1866. augusts. Koalīcija ar 50.000 vīriem sāk uzbrukumu Umaitas cietoksnim pie Paragvajas upes, kurš ilgst divus gadus. 1866. septembris. Paragvajas armija aizsardzības kaujā sagrauj četrkārtīgu pārspēku netālu no Umaitas pie Kurupaiti upes (zaudējot 50 pret 5000), uz gadu apturot tālāku invāziju. Argentīniešu un urugvajiešu komandieri ar vairumu savu zaldātu lasās mājās, atstājot brazīliešus vienus. 1867. novembris. Umaita beidzot aplenkta no visām pusēm. Lai gan tūlīt pēc tam negaidītā prettriecienā paragvajieši atņem uzbrucējiem kaudzi lielgabalu, noņemt aplenkumu tiem neizdodas. 1868. februāris. Brazīlijas lielgaballaivas izlaužas līdz Asunsjonai un brīdi apšauda to. Dažas no valsts amatpersonām pārbīstas un krīt pesimismā, kas dod iemeslu Lopesam vēl dažu labu nomocīt līdz nāvei. 1868. marts. Vairums spēku no Umaitas tiek veiksmīgi evakuēti, neraugoties uz aplenkumu. 1868. augusts. Umaita tiek ieņemta. 1868. decembris. Paragvajas regulāro armiju sakauj un praktiski iznīcina trīs kaujās Itū-Ibati pie Pikisiri upītes. 1869. janvāris. Koalīcijas armija ieņem Asunsjonu. 1869.-1870. Partizānu karš. 1870. g. 1. marts. Lopess krīt kaujā kopā ar savu vienību. 1870. g. 20. jūnijs. Miera parakstīšana. 1876. Okupācijas spēku izvešana. Visās galvenajās kaujās koalīcijas skaitliskais pārsvars bijis no divkārša līdz seškāršam, sākot no 1866.- arī ar nesalīdzināmi labāku apbruņojumu. Egīls Belševics, 2005. gada 3. novembris Avoti (jāpiebilst - visai pretrunīgi pat notikušo kauju mēnešu jautājumos, nemaz jau nerunājot par upuru skaitu): Eduardo Galeano (Urugvaja) la.lv Latvijas Padomju Enciklopēdija hrono.ru onwar.com country-data.com ulysses_costa Сайт управляется системой uCoz
|